Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Janvāris, 2006
Eitanāzija – par un pret
Kad dzīvnieks mokās un nav izārstējams, to iemidzina, lai mokas beigtos, bet cilvēkam šāda palīdzība Latvijā tiek liegta – tāds ir galvenais eitanāzijas aizstāvju arguments. Vienā svaru kausā nonāk bailes no sāpēm, mokām, vientulības, sociālās izolētības, naudas trūkuma, otrā – profesionāli sniegta palīdzība ciešanu mazināšanai līdz pat pēdējam cilvēka elpas vilcienam. Eitanāzija nav risinājums, uzskata liela (lielākā?) daļa ārstu. Tikmēr pacienti un viņu tuvinieki ir nodibinājuši sabiedrisku organizāciju, kas lūdz Latvijā legalizēt vieglo nāvi. Doctus uzklausīja abu pušu argumentus.
Slidenās nogāzes pakājē

Dr.phil. GUNĀRS BRĀZMA, LLU Filozofijas katedras docents

Eitanāzijas aizstāvji parasti aizbildinās ar žēlsirdības motivētu rīcību, un brīvprātīgā eitanāzija respektē pacienta izvēles tiesības. Tiek uzsvērts, ka tieši brīvprātība ētiski pieņemamu praksi atšķir no eitanāzijas nacistiskajā Vācijā, kad citi cilvēki un valsts lēma, kura dzīve nav dzīvošanas vērta.

Tomēr brīvprātības nosacījums vien nevar atrisināt eitanāzijas ētiskās problēmas, jo galīgo lēmumu pieņem ārsts. Tādējādi jautājums galu galā nav par pacienta vēlmi mirt, bet par to, vai ārsts to uzskata par pamatotu. Tāda šī vēlme var būt vienīgi, ja tiek pieņemts, ka pacientam ir labāk būt mirušam. Tādējādi, pieļaujot eitanāziju, ārsti gribot vai negribot ir spiesti šķirot, kura dzīve ir, bet kura nav dzīvošanas vērta.

Eitanāzijas kritiķi parasti atbalsta tradicionālo dzīvības svētuma doktrīnu. Bieži valda neprecīzs priekšstats, ka tā vienmēr iestājas par mēģinājumiem maksimāli paildzināt dzīvību visiem iespējamiem līdzekļiem. Tā gluži nav, jo tiek uzskatīts par pieļaujamu, ka ārsts vai pacients atsakās, piemēram, no atdzīvināšanas mēģinājumiem, veicot plaušu mākslīgo ventilāciju, un ļauj pacientam nomirt, ja ir pārliecība, ka dzīvības paildzināšanas mēģinājumi būs medicīniski veltīgi (nedos vēlamo terapeitisko efektu) vai to negatīvā ietekme uz pacienta stāvokli būs lielāka par ieguvumiem. Katolicisma medicīnas ētikā šādi līdzekļi dzīvības paildzināšanai tiek dēvēti par neproporcionāliem. Taču tad tiek izvērtēts, vai ir vērts turpināt ārstēšanu, nevis tas, vai pacienta dzīve ir dzīvošanas vērta. Šādos gadījumos ārsts nerīkojas, lai pārtrauktu dzīvību.

Attiecinot dzīvības svētuma doktrīnu uz ārsta lēmumiem, izšķirošs ir rīcības nolūks. Ja tas ir dzīvības pārtraukšana ar pamatojumu, ka tālākā dzīve nav dzīvošanas vērta, tad ētiskā aspektā nav principiālas atšķirības starp aktīvo (piemēram, veicot letālu injekciju) un pasīvo eitanāziju (piemēram, atslēdzot dzīvību uzturošu aparatūru).

Pat ja ir iespējami ārkārtīgi reti, ekstremāli gadījumi (piemēram, kad sāpes ir patiešām nepanesamas), kad eitanāzija ir ētiski attaisnojama, tas vēl nenozīmē, ka ir pareizi to legalizēt, padarot par vispārpieņemtu praksi. Eitanāzijas aizstāvji parasti iesaka likumdošanā iekļaut normas, kas legalizē eitanāziju kā pēdējo iespēju ekstremālos gadījumos. Taču jāņem vērā, ka ar likumdošanas normām ir ļoti grūti vai pat neiespējami precīzi nošķirt tieši šādus gadījumus. Pārkāpjot robežu, aiz kuras pacientu nonāvēšana tiek pieļauta, grūti izvairīties no slidenās nogāzes, t.i., eitanāzijas prakses pakāpeniskas izplatīšanās, aptverot aizvien strīdīgākas situācijas. Var minēt Nīderlandes pieredzi, kur eitanāzija un ārsta asistēta pašnāvība ir dekriminalizēta kopš 1984.gada, kaut gan legalizēta tikai 2001.gadā. Kritiķi uzskata, ka šajā zemē eitanāzijas praksē jau ir vērojama slidenā nogāze, piemēram, no brīvprātīgās uz nebrīvprātīgo eitanāziju (t.i., gadījumos, kad pacients nav lemtspējīgs), bet atsevišķos gadījumos eitanāzija tikusi veikta, pat nenoskaidrojot lemtspējīga pacienta viedokli. Vēl viena vērojamā slidenā nogāze ir pāreja no fiziskām sāpēm uz psiholoģiskām ciešanām kā eitanāzijas pamatojumu.

Runājot par viedokli, ka atkarība no citiem ir cilvēka cieņu pazemojoša, jāatgādina, ka patiesībā nevienam no mums nav pamata lepoties ar eksistenci, kas ir absolūti neatkarīga no citiem cilvēkiem. Slimiem un slimības dēļ no citiem cilvēkiem atkarīgiem pacientiem vēlmes var būt pretrunīgas: vienlaikus vēlme dzīvot un vēlme mirt. Jautājums ir par to, kura no tām gūs lielāku apkārtējo cilvēku un sabiedrības atbalstu.

Jāveicina normālas dzīves, nevis ātras nāves kultūra

Dr. VILNIS SOSĀRS, Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs

Eitanāzija ir visvieglākais problēmu risinājums darbā ar smagi slimiem pacientiem, kuru aprūpē jāiegulda daudz līdzekļu, un valstij tas nav finansiāli izdevīgi. Eitanāzija būtu iespēja no problemātiskajiem cilvēkiem atbrīvoties ātri un ērti – tas būtu milzīgs ietaupījums.

Paliatīvās aprūpes ārstiem ir ļoti liels psiholoģiskais spiediens, arī emocionālie pārdzīvojumi, jo viņi redz ciešanas, sāpes. Ārstu uzdevums ir palīdzēt un ārstēt šādus slimniekus, nevis apcirst viņu saikni ar dzīvību. Ir tik daudz gadījumu, kad iespējama uzlabošanās un gadiem ilga normāla dzīve.

Paliatīvajā aprūpē strādā arī ar mirstošiem cilvēkiem. Ir vesela virkne priekšrakstu, kas ir darāms, kā vadīt miršanas gaitu, kā palīdzēt tuviniekiem sēru periodā. Jā, mēs palīdzam pacientiem miršanas periodā, bet darām to, lai uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti un atbrīvotu no ciešanām, sāpēm, citiem simptomiem, cik vien tas iespējams. Paliatīvā aprūpe ir palīdzība dzīvot bez ciešanām, nevis palīdzība ātrāk nomirt. Būtu lieliski, ja šos pacientus varētu aprūpēt arī dienas stacionāros, mājās.

Legalizējot eitanāziju, mēs atkāptos no jebkādas medicīniskās, onkoloģiskās, paliatīvās aprūpes sistēmas attīstības, ietu vieglāko ceļu, cilvēkus iznīcinot. Padomājiet – neviens nav pasargāts no iekļūšanas avārijā un nonākšanas slimnīcā smagā stāvoklī. Ko tad, ja novērtējums būs – jūs esat bezperspektīvs pacients? Neiedošu zāles, paskaidrojot, ka man tādu nav, nevaru arī tās izrakstīt – nevaru palīdzēt, kaut gan saprotu, ka stipri ciešat, un tādēļ piedāvāju eitanāziju. Ieteikšu padomāt un pasacīt savu atbildi pēc trim dienām. Kas notiks pēc apdomāšanās laika, ja visas trīs dienas nebūsiet saņēmis zāles? Jā, teiksiet – man apnicis neciešami mocīties. Ar šo piemēru var raksturot valdības, nevis ārstu problēmu, ka Latvijā nepietiek līdzekļu paliatīvajai aprūpei un atsāpināšanai.

Latvijā nāktos, pirmkārt, izstrādāt vēža nacionālo programmu, visā valstī veidojot struktūras, lai cilvēki varētu saņemt atbalstu. Jāveido speciālas apmācību programmas. Jāuzlabo medikamentu pieejamība.

Tas, ka pat augsti attīstītās Eiropas valstīs ir atļauta eitanāzija, ir tikai tādēļ, ka turienes ģimenes ārsts darbojas savā vidē, augstu tehnoloģiju slimnīcas, kurās ir grūti nokļūt, – strādā savā, bet pa vidu nav paliatīvās aprūpes. Eitanāzijas legalizēšana parāda valsts liberalizāciju, bet ne vienmēr to veic, jo ārsti labprāt izvairās no milzīgās papīru kaudzes. Tad biežāk cilvēku iemidzina (termināla sedācija), neļaujot viņam atmosties. Līdz viņš aiziet. Viņuprāt, tā nav eitanāzija. Un nav arī atbildības.

Gadā mēdz būt trīs līdz pieci gadījumi, kad nodaļā pacienti lūdz palīdzēt nomirt. Vienmēr izrādās, ka lūgums izteikts neciešamu sāpju dēļ vai cilvēkam ir bijusi ļoti bēdīga pieredze ar radiniekiem vai draugiem, kuri miruši lielās ciešanās un bez jebkādas palīdzības. Vēl viens iemesls ir milzīgas bailes. Mēs mēģinām atbrīvot no sāpēm vai vismaz tās mazināt. Strādā psihologs, sociālais darbinieks, ārsts, kapelāns. Paiet kāds laiks, un cilvēki vairs nerunā par iepriekš izteikto lūgumu – jā, tāda runa bija, bet, dakter, nepievērsiet uzmanību! Tas ir rezultāts, kura dēļ paliatīvo aprūpi jāattīsta visā valstī. Latvijā jāveicina normālas dzīves, nevis ātras nāves kultūra.

No Hipokrata līdz mūsdienām

ANTOŅINA SONDORE, Anesteziologu un reanimatologu asociācijas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras asociētā profesore

Ārstu viedokļi par eitanāzijas pieļaušanu ir dažādi, tomēr medicīniskajā praksē, arī Latvijā, tā pastāv. Vārds eitanāzija ir cēlies no grieķu valodas un nozīmē laba nāve. Izšķir trīs veidus: aktīvā eitanāzija, asistējošais suicīds un pasīvā eitanāzija. Aktīvā nozīmē aktīvu mediķa darbību, kas vērsta uz nāves iestāšanās paātrināšanos, piemēram, ja mediķis ievada pacientam kālija hlorīda devu, tādējādi apstādinot sirdsdarbību. Asistējošā suiciditāte nozīmē, ka ārsts palīdz pārtraukt dzīvi pacientam, kas vēlas aiziet no šīs pasaules, vēnā ievadot katetru un īpašā vietā iepildot nāvējošu opioīdu devu. Pacientam dod instrukcijas, kā rīkoties, un brīdī, kad viņš vēlas, pats var aiziet no dzīves. Pasīvā eitanāzija nozīmē vitālo funkciju uzturēšanas apturēšanu. Tā faktiski pastāv arī mūsu intensīvās terapijas nodaļās.

Pasīvo eitanāziju var veikt, ja pacientam nav ne mazāko cerību izdzīvot un viņa vēlme aiziet no dzīves ir nelokāma. Turklāt ārsts nedrīkst šo lēmumu pieņemt vienpersoniski, par to jālemj ārstu konsilijam, nepieciešama arī ģimenes piekrišana. Citās pasaules valstīs pastāv instrukcijas un protokoli, kā šādos gadījumos rīkoties un kā palīdzēt pamest šo pasauli pacientam, kuram nav izredžu izdzīvot un kurš smagi cieš. Šogad iznākušajā grāmatā Yearbook of Intensive Care and Emergency Medicine norādīts, kā jārīkojas, kad pieņemts lēmums neturpināt vitālo funkciju uzturēšanu: vispirms jāpārtrauc veikt rutīnas rentgena izmeklējumi un laboratorijas testi, jāpārtrauc antibiotiku lietošana, tad jānodrošina pacientam pretsāpju terapija un pakāpeniski jāatvieno mākslīgā plaušu ventilācija. Šajā laikā pacientam jāļauj kontaktēties ar tuviniekiem.

Lai gan arī mūsu valstī notiek pasīvā eitanāzija, piemēram, intensīvās terapijas laikā mediķi pieņem lēmumu to pārtraukt, Latvijā šo jomu pašlaik neregulē nekādi normatīvie akti.

Mediķu vidū ir dažādi viedokļi par eitanāziju. Es esmu pret to, jo, manuprāt, jāvērtē arī filozofiskā puse. Cilvēkam ir dota viena dzīve, un tā ir jāizdzīvo no piedzimšanas brīža līdz pēdējām elpas vilcienam. Ir jāizvērtē, kāpēc ar mani tā noticis. Ja cilvēks tic reinkarnācijai un tam, ka pēc ķermeņa nomiršanas dvēsele turpina dzīvot tālāk, tad likteņa vai dieva sūtītās ciešanas un mokas ir jāizdzīvo, jo tā ir grēku izpirkšana. Ja cilvēks nenodzīvos viņam paredzēto laiku, likstas turpināsies nākamajā dzīvē vai arī tās izjutīs radinieki.

Manuprāt, eitanāziju Latvijā nevajadzētu pieļaut. Tās vietā būtu jāveic ļoti laba paliatīvā aprūpe un jānodrošina, ka pacients necieš sāpes. Esmu pārliecināta, ka cilvēki negrib mirt un līdz pēdējam brīdim tic brīnumam. Vienmēr pastāv arī neliela iespēja kļūdīties, tāpat kā pastāv iespēja, ka var notikt brīnums.

Jautājums par eitanāziju nav viennozīmīgs. Pasaulē ir šausminoši gadījumi, kad bezcerīgi slimus bērnus turpina ārstēt. Mērķim jābūt atveseļošanai – humānajiem principiem, nevis ārstēšana jāveic tikai tāpēc, ka mūsdienu tehnoloģija to pieļauj. Vai ir ētiski turpināt nevajadzīgu terapiju, pacientu izmantojot kā objektu zinātniskos pētījumos? Jau Hipokrats norādīja, ka ir jāmazina slimā cilvēka ciešanas un jāatsakās ārstēt tajos gadījumos, kad medicīna ir bezspēcīga. Tātad tad, kad uzvar slimība un pacients ir nolemts nāvei, ārstam jāatpazīst šis stāvoklis un jāatvieglo miršanas process. Emocijas neder, ir jābūt strikti izstrādātiem lēmumu pieņemšanas principiem, un to Latvijā patlaban nav.

Nebūt par bendi

Dr. INGRĪDA CIRCENE, 8.Saeimas deputāte, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja

Jautājums par eitanāziju ir aktuāls visur pasaulē, un ir labi, ja arī Latvijā par to notiek diskusija. Vienmēr vieglāk pieņemt lēmumu, ja viss ir pārrunāts. Par eitanāziju man ir vienkāršāk runāt, jo varu lūkoties no mediķa viedokļa – ilgu laiku esmu strādājusi slimnīcā un pieredzējusi dažādas situācijas.

Kamēr diskutējam par eitanāzijas morālo aspektu, Veselības ministrijai jānodrošina ģimenes ārstu izglītošana un kompensējamie medikamenti, Satiksmes ministrijai jānovērš ceļu negadījumi, lai mazinātu smago traumu skaitu, Labklājības ministrijai jānodrošina sociālā aprūpe, palīglīdzekļi, aprūpētāju darba apstākļi un samaksa. Daudz var darīt arī pašvaldības.

Manuprāt, eitanāzija lielākoties varētu būt apsverama situācijās, kad dzīvības funkcijas tiek nodrošinātas mākslīgi, taču ir grūti pieņemt lēmumu par to pārtraukšanu. Arī te var būt dažādi apstākļi: gan saglabāta smadzeņu funkcija un pilnīga ķermeņa paralīze, gan arī smadzeņu nāve ar daļēji saglabātām ķermeņa funkcijām.

Savā ginekologa-dzemdību speciālista praksē esmu redzējusi jaundzimušos ar anencefāliju, taču saglabātu elpošanu un sirdsdarbību. Šādā gadījumā sliecos domāt, ka pasīvā eitanāzija ir pieļaujams risinājums.

Mākslīga dzīvības funkciju uzturēšana ir diskutabla arī gadījumos, kad slimniekam iestājusies smadzeņu nāve pēc traumām, avārijām un viņš reanimācijā var atrasties gadiem ilgi, pieslēgts dažādām aparatūrām.

Ārstniecības likums paredz iespēju pacientam atteikties no ārstēšanas, taču neparedz situācijas, kad viņam nav iespēju izteikt savu gribu.

Laikā, kad biju Veselības ministre, uzsāku paliatīvās palīdzības plānojuma izstrādi visā Latvijā. Kā pirmās tika plānotas nodaļas Iecavā un Priekulē. Patlaban šī iecere buksē. Neloģiski un ekonomiski neizdevīgi ir katrā slimnīcā veidot dažas šāda profila gultas, šādas nodaļas vislabāk plānot onkoloģisko stacionāru tuvumā. Veselības ministrijas atbildība – kā, kur un cik lielā apjomā notiek pakalpojumu plānošana.

Diskusija par eitanāziju Latvijā ir noderīga gan iedzīvotājiem, gan profesionālajām un nevalstiskās organizācijām.

Eitanāzija nav vienīgā izeja

OSKARS KRËMIŅŠ, biedrības AlfaΩ valdes priekšsēdētājs

Diemžēl sabiedrībā par biedrību AlfaΩ ir izveidojies maldīgs priekšstats – mēs neesam bendes organizācija vai sekta, kas tagad ies un visiem ievadīs nāvējošo medikamentu devu! Mēs neesam arī ārsti, bet gan cilvēki, kuri izrāda iniciatīvu kaut ko mainīt paliatīvās veselības aprūpē.

Biedrībai AlfaΩ ir divi galvenie darbības virzieni: uzlabot paleatīvo veselības aprūpi un panākt eitanāzijas legalizāciju, rosinot sabiedrības diskusiju, jo daudzi ārsti atzīst, ka Latvijā eitanāzija tiek veikta. Tas, ka par šiem gadījumiem netiek plaši diskutēts un netiek nosaukti uzvārdi, ir cita lieta.

Eitanāzija nav vienīgā izeja, tomēr daudzi ārsti un arī Valsts prezidente atzīst, ka ir gadījumi, kad tomēr nav citas izejas. Kā noteikt šo robežu? Tas, protams, ir smags un ļoti diskutabls jautājums, kur mana personīgā un biedrības AlfaΩ biedru nostāja nav noteikta, jo katrs gadījums ir jāvērtē ļoti individuāli.

Vai ārsta pienākums varētu būt eitanāzija? Nē! Lai arī eitanāzija visā pasaulē tiek definēta kā viegla nāve, mūsdienu sabiedrībā šis process tomēr tiek uzskatīts par slepkavību, kaut gan to drīzāk varētu dēvēt par pašnāvību ar pastarpinātu ārsta līdzdalību. Bailes, ka viņiem būs jāpieliek punkts kāda cilvēka dzīvei, arī ir galvenais iemesls, kāpēc lielākā daļa ārstu iestājas pret eitanāziju – viņi ir devuši Hipokrata zvērestu, kurā solījušies darīt visu iespējamo, lai cilvēka dzīvību izglābtu. Manuprāt, Latvijai vajadzētu pārņemt Šveices pieredzi, kur ārsts eitanāzijas procesā piedalās pastarpināti – tikai izraksta recepti zālēm, kas nopērkamas aptiekā, un cilvēks pats ieņem nāvējošo devu. Ja būtu iespējams, es tomēr izvēlētos eitanāziju, lai ilgstošu mocību un depresijas vietā aizietu no dzīves ātrāk.

Februārī tiks uzsākts projekts, kura mērķis ir darīt visu iespējamo un dažkārt pat neiespējamo, lai pacients negribētu eitanāziju, bet nedziedināmi slims cilvēks tiktu motivēts domāt pozitīvi, aizmirstot ilgas pēc nāves. Projekts paredz apmācīt cilvēkus, kuri regulāri šos sirdzējus apmeklēs mājās, palīdzēs viņiem nomazgāties, doties pastaigās utt. Tie būs brīvprātīgie, kas strādās bez atlīdzības.
© Valda Madalāne, Karīna Javtušenko, Airisa Ādamsone
Atpakaļ pie 2006. gada janvāra numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Janvāris, 2006
Arhīvs
Decembris, 2006
Novembris, 2006
Oktobris, 2006
Septembris, 2006
Augusts, 2006
Jūnijs, 2006
Maijs, 2006
Aprīlis, 2006
Marts, 2006
Februāris, 2006
Pārējie

© iAptieka, 2018. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: