Veselīgs dzīvesveids
Profilakse
Uzturs
Pašsajūta
Ķermeņa kopšana
Seksuālā veselība
Fiziskā aktivitāte
Kaitīgie ieradumi
Vide un ekoloģija
Jaunumi medicīnā
Tehnoloģijas
Medikamenti
Aktualitātes
Dzīvesstāsti
Aptiekas
Iestādes
Personības
Apdrošināšana
Lasīt rakstus
Pirmā palīdzība
Lasīt rakstus
Pacientu tiesības
Lasīt rakstus
Pasākumi
Lasīt rakstus
Slimības un stāvokļi
Mutes dobums
Āda
Kauli un locītavas
Muskuļi
Nervu sistēma (un smadzenes)
Maņu orgāni
Endokrīnā sistēma
Sirds-asinsvadu sistēma
Elpošanas orgānu sistēma
Gremošanas sistēma
Urīnorgānu sistēma
Dzimumorgānu sistēma
Infekcijas slimības
Iedzimtība
Imunitāte
Dzīves gājums
Diabēta pacienta rokasgrāmata
Kas ir cukura diabēts?
Cukura diabēta ārstēšana
Hipoglikēmija. Smaga cukura diabēta dekompensācija
Cukura diabēta vēlīnās komplikācijas
Akūtas infekciju slimības un citas slimības diabēta pacientiem
Psiholoģiskās problēmas diabēta pacientiem
Diabēta pacients ģimenē un sabiedrībā
Vitamīnu dārzs
Multivitamīni un minerālvielas
Acīm
Cilvēkiem ar diabētu
Matiem, nagiem, ādai
Imunitātei
Sirds un asinsvadu sistēmai
Locītavām un kauliem
Kauliem un zobiem
Nervu sistēmai
Antioksidanti
Grūtniecēm
Bērniem
Doctus diskusijas
   
Ieiet sistēmā
         
Sākums Raksti Medicīnas speciālistiem Kalendāri Medicīnas katalogi Jautājums aptiekāram Doctus Forums Kontakti
 
Doctus
Marts, 2005
Kontaktdermatīti
Kontaktdermatītu varētu definēt kā lokālas iedarbības primāra kairinātāja ierosinātu ekzematozu reakciju vai kā iegūtu alerģisku reakciju uz sensibilizējošu vielu. Sievietēm kontaktdermatītu novēro divas reizes biežāk nekā vīriešiem, bet reakcija var būt jebkurā vecumā. Biežākā lokalizācija ir uz rokām, savukārt zīdaiņiem biežākais ir autiņu dermatīts.
Kairinājuma kontaktdermatīts
Ir dažāda veida dermatīti (1.tabula). Ja dermatīts rodas nealerģiskas ādas reakcijas rezultātā, to sauc par kairinājuma kontaktdermatītu. Jebkura viela, kas ir spējīga ierosināt šūnu bojājumu katram indivīdam, ja to aplicē pietiekami ilgi un pietiekamā koncentrācijā, var būt kā kairinātājs. Imunoloģiskie procesi netiek iesaistīti un dermatīts notiek bez iepriekšējas sensitizācijas. Kairinātājs bojā epidermas virskārtas aizsargslāni, denaturē lipīdus un maina ūdens saistīšanas kapacitāti ādā. Dermatīta smagums atkarīgs no kairinātāja ekspozīcijas veida un individuālās panesamības. Normāla vai sabiezēta, sausa āda ir daudz rezistentāka pret kairinātāja ietekmi nekā mitra, macerēta vai plāna āda.
Zīdaiņiem āda ir plāna, labi apasiņota, kairinot tā viegli apsarkst un tai piemīt daudz lielāka izturība pret kontaktsensitizāciju nekā lielākiem bērniem un pieaugušajiem.
Visbiežāk ādas virskārtas lipīdu aizsargslāni var mazināt un primāru kairinājuma dermatītu ierosināt sekojošas vielas: raupjas ziepes, balinātāji, detergenti, ķīmiskas vielas, skābes, šķīdinātāji, stikla šķiedras daļiņas, bērnu eļļas, kas satur oskikvinalīna sulfātu, vannas putas, noteikti pārtikas produkti, siekalas, talka daļiņas, urīns, fēces. Kairinājuma kontaktdermatīts biežāk ir personām, kas strādā ar stiprām ķīmiskām vielām, piemēram, strādniekiem ķīmiskajā rūpniecībā, restorānu darbiniekiem, telpu uzkopējiem.
Kairinājuma kontaktdermatīta simptomi
Viegli dedzinoša sajūta ādā saskares vietā, stīvuma, apspīlējuma sajūta, āda ir sausa, ar plaisām vai pūslīšiem un pat sāpīgām ēūlām (1.attēls).

Autiņu dermatīts
Viena no kairinājuma kontaktdermatīta formām. Biežāk attīstās vecumā starp trim nedēļām un diviem gadiem, augstākā prevalence laikā no deviņu līdz 12 mēnešu vecumam. Iekaisums veidojas vairāku faktoru mijiedarbības rezultātā, vissvarīgākais no tiem ir ilgstošs ādas kontakts ar urīnu un fēcēm. Autiņbiksīšu valkāšana krasi paaugstina ādas mitrumu un pH ādas aizsargslānī, kas asociējas ar izteiktu lamellāro intercelulāro lipīdu sagraušanu, kā rezultātā stratum corneum pakļaujas bojājumam no autiņbiksīšu virsmas berzes un lokāliem kairinātājiem (2.attēls). Galvenie kairinātāji ir fekāliju proteāzes un lipāzes, kuru aktivitāte paaugstinās paaugstināta pH apstākļos. Skābai ādas virsmai ir svarīga nozīme mikrofloras uzturēšanā, kas nodrošina dabisku antimikrobu aizsardzību pret patogēno baktēriju un rauga sēnīšu invāziju.
Dermatīta smagums, atkarībā no ādas stāvokļa ekspozīcijas laikā, kairinātāja stipruma, izsitumu lokalizācijas, kairinātāja atkārtotās ekspozīcijas kumulatīvā efekta un tādiem lokāliem faktoriem kā svīšana, macerācija un oklūzija ir variabls dažādām personām, kā arī vienai un tai pašai personai.

Alerģiskais kontaktdermatīts
Alerģiskais kontaktdermatīts ir vēlīna IV tipa hipersensitīva ādas reakcija, kuras gadījumā mazmolekulāras ķīmiskas vielas darbojas kā haptēni. Šobrīd ir zināms vairāk nekā 3 000 ķīmisku vielu, kas var ierosināt alerģisku dermatītu.
1950.gadā Landsteiners un Ēase pirmie konstatēja, ka alerģiskais dermatīts ir celulārā mehānisma hipersensitivitātes forma. Bet 1976.gadā Silberbergs-Sinakins, Baers un Rozentāls pirmie aprakstīja Langerhansa šūnu kā ādas imūnās sistēmas primāro efektoru un primāro antigēnu prezentējošo šūnu lomu, kas nepieciešamas dermatīta kaskādē.
Kontakdermatīta izplatīšanās laikā notiek citokīnu produkcija un to receptoru un T šūnu migrācija, šajā procesā nozīme ir arī adhēzijas molekulām. Alerģiskais kontaktdermatīts veidojas kontakta vietā pēc atkārtotas saskares ar alergēnu. Ādas bojājums ir plašāks par alergēna ekspozīcijas vietu. Simptomi attīstās dažās stundās vai dienās pēc ekspozīcijas. Alerģiskā sensitizācija var saglabāties individuāli visu mūžu. Ja turpmāk nav kontakta ar alergēnu, sensitizācijas līmenis pamazām var mazināties.
Alerģiskais kontaktdermatīts vairāk izplatīts to profesiju pārstāvjiem, kuriem saskare ar alergēniem ir visbiežāk: stomatologiem, zobu tehniķiem, medicīnas aprūpē strādājošiem, agronomiem, māksliniekiem, elektriķiem, konditoriem, pavāriem, bārmeņiem, tipogrāfiju darbiniekiem, miesniekiem, celtniekiem, frizieriem, automehāniķiem, fotogrāfiem, floristiem, dārzniekiem, juvelieriem, kurpniekiem, veterinārārstiem u.c.
Bērniem alerģiskā kontaktdermatīta incidence ir zemāka nekā pieaugušajiem. Zīdaiņiem līdz gada vecumam ir samazināta spēja reaģēt uz alergēnu, tas varētu būt saistīts ar pazeminātu ekspozīciju zīdaiņiem un maziem bērniem, kā arī ar potenciāli sensibilizējošiem alergēniem un pazeminātu šūnu mediēto imūnā mehānisma funkciju šajā vecuma grupā. Par kontaktsensitizācijas nobriešanu atbildīgais process bērniem šajā vecumā ir daudz lēnāks nekā rezistences un imunitātes mehānismi.

Alerģiskā kontaktdermatīta simptomi
Ādas apsārtums kontakta vietā vai plašāk ar pārejoši sausiem, lobošiem plankumiem (3.attēls); akūtā stāvoklī ir pūslīši ar mitrošanu, nātrene, traucē nieze vai dedzinoša sajūta.

Alergēna noskaidrošana
Biežākie alergēni, kas izraisa alerģisku kontaktdermatītu ir sekojoši.
• Niķelis – metāls, ko visbiežāk izmanto juvelieri; izraisa kontaktdermatītu 10% sieviešu. Arī zelts kļuvis par plašu alergēnu, jo zelta izstrādājumi var saturēt niķeli.
• Aromāti smaržās, ziepēs, losjonos, šampūnos. Kosmētika, personīgās higiēnas produkti, matu krāsa, ilgviļņu šķīdums, aromāti.
• Lokāli medikamenti, piemēram, antibiotikas vai pretniezes līdzekļi.
• Lokālie kortikosteroīdi – visplašāk pielietotie līdzekļi dermatoloģisko slimību ārstēšanā – reizēm var izraisīt kontaktalerģijas. Retāk ir ziņots par sistēmisko steroīdu izraisītām alerģijām. Spānijā kortikosteroīdu izraisīto kontaktalerģiju incidence ir ~1% no ar ādas aplikācijas testu pārbaudītiem indivīdiem populācijā. Anglijā un Beļģijā – ~4-5%. Svarīgi ir noskaidrot, vai alergēns ir pats kortikosteroīds vai tā ir reakcija uz vielu, kas ir šķīdinātāja formā. Lai gan ir pacienti, kas ir jutīgi uz noteiktu kortikosteroīdu, daudziem no tiem konstatē krustenisku sensitizāciju starp dažādām vielām, kas strukturāli pieder dažādām klasēm. Jauniem lokālajiem kortikosteroīdiem (piemēram, mometazona fuorātam un flutikazona propionātam) ir lielisks pretiekaisuma efekts un maz lokālu blakusefektu, tiem ir mazāks sensitizācijas risks.
• Konservanti – vielas, kas pasargā lokāli aplicējamus līdzekļus no sabojāšanās. Konservantus iedala divās grupās: formaldehīdu atbrīvotāji un neformaldehīdu atbrīvotāji. Sensitizētāji formaldehīdu grupā ir tādi kā imidazolidinurea, diazolidinilurea, bromonitropropāns un DMDM hidantoins. Neformaldehīdu atbrīvojoši sensitizatori ir metilhloroizotiazolinons/metilizotiazolinons, parabēns un jodopropinila butilkarbamāts.
• Auduma ķīmiskās vielas – var būt alerģija no gatava auduma (kas biežāk izpaužas uz etilēnurea melanīnformaldehīdu un dimetilola dihidroksietilēnurea) vai alerģija uz dispersām krāsām.
• Lateksa alerģija – no pārsienamā materiāla un ķirurģiskiem cimdiem. Lateksa alerģija var izpausties kā IgE atkarīga anafilaktiska reakcija operācijas laikā vai stomatologu darbā. Širurgiem ar gumijas sensitizāciju vajadzētu izmantot hipoalerģiskos ķirurģiskos cimdus, kuru materiāls, atšķirībā no lateksa gumijas, nav vulkanizēts un nesatur metāla oksīdus, sēru, akceleratorus, merkaptobenzotiazolu (biežākie sensitizētāji, kurus atrod gumijas produktos).
• Augi no Toxicodendron dzimtas (piemēram, indīgā efeja, indīgais ozols).
Lai atrastu iespējamo alergēnu, ir svarīgi noskaidrot, kurā ķermeņa daļā ir iekaisums (2.tabula). Ja nav iespējams noteikt problēmas izraisošo vielu, ir divas shēmas alergēna identifikācijai:
• izslēdz kontaktu ar visiem aizdomīgajiem priekšmetiem, līdz ādas stāvoklis uzlabojas, tad pakāpeniski veic testu ar katru priekšmetu; šī metode mazina turpmāka kairinājuma risku un ļauj precīzi noteikt, kurš priekšmets izraisa alerģiju;
• ādas aplikācijas tests – vispāratzīta standartizēta metode; alergēns tiek aplicēts uz ādas ar standartizētām alergēnu plāksnēm. Ekspozīcijas laiks ir 48 stundas un rezultātus nolasa pēc 20 minūtēm, 6 un 72 stundām pēc alergēna noņemšanas. Tomēr tests nosaka limitētu potenciālo alergēnu skaitu un tas ierobežo diagnostikas iespējas, novērtējot kontaktdermatītu. Maziem bērniem ir grūti veikt aplikācijas testu, jo viņiem nepatīk to darīt; grūtniecības laikā no testa veikšanas labāk izsargāties.

Kontakturtika
Kontakturtika ir ļoti niezoša dermatoze, kas parādās strauji. Vielas, kas var ierosināt alerģisku kontakturtiku, ir zīds, vilna, dzīvnieku spalvas, siekalas, serums, sperma, insektu kodieni, piens, olas, zivis, gaļa, augļi, kartupeļi, alus, penicilīns, neomicīns, niķelis, formaldehīdi un gumija. Vielas, kas izraisa neimunoloģisku kontakturtiku – Peru balzāms, insektu kodieni, benzoicskābe, augļi. Ņoti svarīgi noskaidrot alergēna ekspozīciju anamnēzē, lai atšķirtu urtikāriju formu (piemēram, aukstuma urtika, holinerģiska urtika, dermogrāfisms, spiediena urtika, papulāra urtika un fiziskas slodzes izraisīta urtika).

Kontaktdermatīta profilakse
Ieteikumi, lai izvairītos no kontaktdermatīta:
• izsargāties no kontakta ar vielām, kas bojā ādu,
• mācēt pazīt indīgos augus,
• alerģiskām personām lietot hipoalerģiskos cimdus,
• ādas mazgāšanai (tikai nepārspīlēt ar biežumu!) izmantot maigas konsistences ziepes un dušas želejas,
• pēc iespējas bieži lietot ādu mīkstinošus līdzekļus (emolientus),
• skalot vietu, kas bijusi kontaktā ar alerģisku vielu; skābes bojājumu var skalot ar vāji sārmainu šķīdumu (nātrija bikarbonātu vai ziepju šķīdumu), bet sārmaina alergēna (ziepes, deterģenti, balinātāji, amonija preparāti) bojājumu jāskalo ar vāju skābes (vīnogu vai citronu sulas) šķīdumu,
• ja kairinājuma vieta niez, nekasīt, bet aplicēt vēsu, mitru kompresi.

Terapija
• Zemas potences lokālus steroīdus, tādus kā hidrokortizons, lieto īslaicīgi vieglu kontaktdermatītu gadījumos, arī zīdaiņiem. Stiprus lokālus steroīdus izmanto vidēji smaga alerģiskā kontaktdermatīta ārstēšanai.
• Sistēmiskos steroīdus izmanto smaga alerģiska kontaktdermatīta akūtā epizodē.
• Antihistamīni labi palīdz niezes mazināšanai.
• Antibiotikas – ja pievienojas sekundāra infekcija (biežāk tā pievienojas divu trīs dienu laikā).

Kopsavilkums
Barjerkrēmi jeb ādas aizsarglīdzekļi imitē ādas dabīgo funkciju, formējot ilgstoši noturīgu barjeru, paaugstinot aizsardzību pret kairinātājiem un mikroorganismiem un uzturot optimālu mitruma līmeni stratum corneum slānī.
Bērniem alerģiskā dermatīta incidence ir zemāka nekā pieaugušajiem. Lai pasargātu bērnu no autiņu kontaktdermatīta, iesaka lietot superabsorbējošus autiņus un tos regulāri mainīt, ļaut bērna ādai saņemt gaisa peldes. Pēc katras autiņu maiņas, lai pasargātu ādu no macerācijas, uz tīras ādas uzklāj barjerkrēmus.



Literatūra
1. Cohen D.E. Contact dermatitis: A quarter century perspective//JAAD, 2004, 51 (1): 60-63.
2. Camarasa J.G. Contact allergy to corticosteroids: a challenge for dermatologists//JEADV, 2001; 15: 295-297.
3. Habif T.P. Contact dermatitis and patch testing//Clinical dermatology, 1996: 81-99.
4.Hurwitz S. Eczematous eruptions in childhood//Clinical pediatric dermatology, 1993: 68-104.


Kairinājuma kontaktdermatīta norisē imunoloģiskie procesi netiek iesaistīti un bojājums attīstās bez iepriekšējas sensitizācijas

Ādas aplikācijas tests nosaka limitētu potenciālo alergēnu skaitu un tas ierobežo diagnostikas iespējas, novērtējot kontaktdermatītu
© Sanita Žīgure
Atpakaļ pie 2005. gada marta numura
 
Doctus – uzticams informācijas līderis ārstiem un farmaceitiem, kas sniedz bagātīgu praktisku, analītisku un izklaidējošu informāciju par nozares aktualitātēm.
Marts, 2005
Arhīvs
Decembris, 2005
Novembris, 2005
Oktobris, 2005
Septembris, 2005
Augusts, 2005
Jūnijs, 2005
Maijs, 2005
Aprīlis, 2005
Februāris, 2005
Janvāris, 2005
Pārējie

© iAptieka, 2014. Lapas lietošanas noteikumi. Reklāmas iespējas. Kontakti.
RSS ziņas: Raksti. Īsās ziņas. Wap: iAptieka.
Izstrādātājs: